Nekad neapmeklējiet kritiski slimu vīramāti, svaini, mirstošu uz atsperu matrača, paceltu sievieti, muļķīgu

Nekad neapciemojiet kritiski slimu vīramāti, svaini, mirstošu uz atsperu matrača, sievieti pacēla, muļķīgi esmu ar savu vīru ciematā, divi cilvēki, divi ģimenes apstākļi nav tik labi, agri devās uz darbu, divi cilvēki citās vietās, īpaši loloju viens otra jūtas, pakāpeniski novietoju priekšmetus, Jaungada dienā dodos mājās pēc tam, kad apprecamies. Pateicoties savai dzimtajai pilsētai, viņi var nopelnīt nedaudz naudas, bet tikai, lai pabarotu savas ģimenes. Tā nu mēs ar vīru apspriedām, ka, kamēr būsim jauni vai dosimies uz darbu jau dažus gadus pēc bērnu piedzimšanas, dosimies mājās pavadīt vecākus un bērnus. Trešajā darba gadā vīramāte bija slima, mēs ar vīru nolēmām kopā doties mājās, ļaut bērniem jau augt kopā ar mums, kā arī varēsim veikt bērnu dievbijību. Šī slimā vīramāte gadiem ilgi ir periodiski kritumi, gandrīz katru gadu dodas uz slimnīcu uz desmit dienām pusmēnesi, vismaz trīs reizes gadā, tikai divi cilvēki pārmaiņus rūpējas par mani un manu vīru katru reizi. Un viņas vīra divi brāļi, mūžīgā tu, kas strādā ārā, vīramāte katru reizi slimnīcā nenopelna ne santīma. Un vēl viens brālis, tieši saka aizņemts, viņš šķiras, viņas vīramāte nav viņa atbildība, neskaties uz to. Bet mans vīrs vienmēr teica, ka trūkums ir svētība, un rūpēties par saviem vecākiem ir pienākums, nevajag pārāk daudz strīdēties ar diviem vecākajiem brāļiem, māte ir slimnīcā, slimnīcā ir paziņojums par neārstējami slimo. Divi vārdi - svainis joprojām nekad nav ieradies slimnīcā apciemot, - viņas vīramāte teica vīlusies savā vīrā, gribēja doties mājās, nevarēja nomirt ārpus mājas, tāds bija ciemata paradums, vecajam vīram bija jāaizver acis ģimenē, tāpēc, kamēr viņas vīramāte mira, es steidzos atpakaļ uz mājām, nepagāja ne pusstunda, vīramāte bija prom. Seja pirms gājiena visu ceļu kopā ar vīru, norādot uz savu naktsskapīti koka kastē, aiz mana vīra un man ir bijis pienākums tikt galā ar viņas vīramāti, bet pat šajā laikā viņas vīra divi brāļi ir tikai kapa dienā uz vienu reizi, tad katrs devās darīt savu lietu, un divi brāļi pēc tam, kad teica: ziniet, vīramāte vienmēr saslimst, viņiem arī nav naudas, nevar ah. Bet vīramāte bēru rituālos par naudu, ja viņiem nav kapitāla, arī norāda uz viņiem, es biju tik dusmīgs, ka viņas vīramāte pēdējo gadu laikā ir slimojusi, viņiem nav jārūpējas par medicīnisko aprūpi, kas vēl nav atbrīvota, tagad mirusi, joprojām domājot par naudu, es nemaksātu ne santīma. Vienkārši redziet, divi sākotnējie vecākie brāļi vēro, kā viņas vīramāte ir tikai parasts vecs vīrs. Nav iemaksas, kas bieži vien ir slima, ir tā, ka galu galā vīrs vai bēru rituāli par naudu aiz muguras ieguva divus vecākos brāļus, es zinu, ka strīdēties ar vīru ir bezjēdzīgi. Pēc tam, kad mēs ar vīru pabeidzām viņas vīramātes mantojumu, ieraugot atsperu matraci uz gultas istabā, atcerējos, ka viņas vīramāte nomira, un vienmēr glaudīju atsperu matraci. Muļķīga dzīvošana pēc tam, kad mēs ar vīru paņēmām paklājiņu, gultas spiediens par piecdesmit tūkstošiem dolāru, es domāju, ka tie varbūt ir vīramātes dzīves ietaupījumi, viņa ir tā, kā ietaupīt, lai ietaupītu tik daudz ah, vīrs ņem šo locīšanas naudu, tā ir tik ļoti mīļa, briesmīgi beidzot. (Attēli no interneta, tam nav nekāda sakara, no oriģinālā autora, lūdzu, nepārpublicējiet plaģiātu)