Viņa tēvs nomira, pamāte izrāva krājgrāmatiņu, meita bezpalīdzīga, pārdod mēbeles, atver atsperu matračus, SOB

Mani sauc Džans Li, esmu lauku iedzīvotājs, tagad strādāju pilsētā. Mājas apstākļi pārsvarā ir mājās. Lai gan mācību rezultāti ir labi, kaut kādu iemeslu dēļ es tomēr izvēlējos pamest skolu. Mana māte nomira, kad es biju pirmajā vietā. Es biju kopā ar savu tēvu, un domāju, ka arī es varu būt divi cilvēki, tikai mazliet rūgta dzīve, es daru slikti, bet es ticu, ka, ja vien man došu laiku, tas viss mainīsies. Šo pārliecību sauc par aklu pašapziņu, iespējams, tēvs nedomā, ka var par mani labi parūpēties, arī nejūt, ka varu par viņu labi parūpēties, ciema savedējs viņam palīdz un atrod sievu. Pēc apprecēšanās mans tēvs strādā, galu galā, šī nav viņu sieva, kāds cits necietīs tavējo nabadzību. Arī pēc tam, kad pilsētā mācījos, tēvs mani pavadīja šajā mācību gadā, jo ar pamāti es, lai arī ne pārāk ātri, viss bija kārtībā pēc sejas, bet divi cilvēki sadzīvo, visi nestaigā pa sirdi, tas padara manu sirdi ļoti neērtu, man nepatīk šāda veida izrādīšanās viens otra dzīvei, un tad tēvs pamet skolu. Pēc skolas pamešanas, kopš viņa tēvs uzzināja, ka man nav nekāda iemesla pret sevi, es arī zinu, ka šī lieta ir tāda, ka es daru sliktu, es neeju viņu provocēt. Tātad divus gadus bija strupceļā. Divus gadus vēlāk man arī ir nedaudz naudas rokās, raksturs drosme satikt tēvu. Tēvs mani ieraudzīja un arī ir bijis asaru pilns stūrī, pastaiga man iedeva kabatas naudu. Tobrīd es biju satriekts, vēlāk katru nedēļas nogali pabeidzu tēvam piegādāto maltīti, tāpēc mūsu jūtas līdz izlīgumam. Bet diemžēl viņa tēva ķermenis darba vietā apdega, viņš devās mājās slimības dēļ, kā rezultātā nomira dažus gadus vēlāk. Uzzināju par sava tēva nāvi, kad atgriezos mājās, ātri paņēmu taksometru, pamāte jau bija aizgājusi sakravāt manu bagāžu un tad, protams, atņēma tēva bankas kartiņu. Mana sirds ir ļoti bezpalīdzīga, aprakta pēc tam, kad viņa tēvs ir mājās gatavs likt mēbeles, lai pārdotu jebko mājās, lai izvairītos no salauzta, redzot šāda veida situāciju, man vajadzētu būt mājās ļoti grūti. Bet es esmu vaļā atsperu matračos, SOB. Tēvs paslēpj aploksni zem atsperu matrača, iepriekš iemācītie divi vārdi "pūrs". Es atveru un redzu bankas karti. Cik daudz naudas es nezinu, bet mans tēvs tik smagi strādāja, lai man iekrātu, tad es sāku raudāt. Es tiešām jūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Man nevajadzētu pirkt gaisu kopā ar viņu, doties uz pilsētu. Dzīve ir tik īsa, visi kļūst par ģimeni, kuras varbūtība ir tik zema. Es iztērēju dārgo laiku. Es, protams, vēlos teikt, ka ceru, ka visi pirms laulībām apdomās visu, arī pirms atkārtotas laulības, jo nu bērnu dēļ viņi nespēj izturēt smago nastu. Vai jūs domājat, ka šķiršanās un atkārtotas laulības ietekmēs šāda veida lietas?