Sievas šķiršanās arī mans nabaga, atvērtais atsperu matracis, divus gadus vēlāk es saņēmu

Mani sauc Jonga, esmu lauku tauta. Kad mēs ar sievu ciemā iepazīstinājāmies ar savedēju, vienkārši ziniet, mums ir 30 gadi, laukos šāda vecuma cilvēki ir precējušies, bērni iet skolā. Tāpēc mēs steidzamies, redzējāmies vairākas reizes pēc tam, kad viņi apprecējās. Sieva ir neglīta, mana ģimene ir nabadzīga, tāpēc mēs ejam kopā. Visi ciema ļaudis par mums smējās, smiešanās par mums ir gandrīz kā debesīs noslēgta pāra lieta. Bet mums ar sievu vienalga, kamēr vien dzīvosim, mūsu dienas būs kārtībā, lai ko arī citi teiktu. Pēc laulībām es cītīgi strādāju, sieva mani ļoti mīl. Tā kā mājās ir trūcīgi cilvēki, kuri bieži vien nevar nopirkt gaļu, ko ēst, un dažreiz viņiem ir gaļa, ko ēst, sieva ir gaļa manai mātei un man. Mēs ar mammu bijām viņai ļoti pateicīgas, viņa neēda, teica, ka baidās no taukiem. Patiesībā es zinu, ka viņa nevēlas ēst. Mēs ar sievu mīlam viens otra dzīvi, trīs gadus vēlāk mums ar sievu piedzima dēls, un sievietei – divi bērni, ģimene, kas dzīvo vienkāršu laimīgu dzīvi. Sieva mājās rūpējas par diviem bērniem un māti, es ierodos darbā agri, ienākumi ir daudz lielāki nekā iepriekš. Es krāju, vēlos atlicināt vairāk naudas diviem bērniem lasīšanai. Bet es pēkšņi atklāju, ka viņa sieva kļūdās, es atpūšos mājās, sieva vienmēr teica, lai ir kaut kas, kur iziet, bērniem nav nozīmes, izmet mani ārā, viņi iet visu dienu. Es viņai pajautāju, kurp doties, viņa bezkaislīgi atbildēja, lai man nekas nav prātā. Reiz es viņai slepeni sekoju, bet viņa tika atrasta. Viņa bija dusmīga, un es strīdējos, trokšņaini trokšņaini, viņa teica, ka es nevarēšu, precēties ar mani gadu gaitā ciešanas. Es un viņa teicām: "Es centīšos nopelnīt naudu, pēc iespējas ātrāk nodrošināt viņai labu dzīvi." Sieva neko neteica, viņa acis bija sarkanas. Vēlāk mēs atkal vairākas reizes sastrīdējāmies. Pagājušajā reizē, kad mēs ar sievu iesniedzām šķiršanās prasību, viņa teica, ka es nepelnīšu naudu, naudas ir par maz, nevaru ļaut viņai labu dzīvi. Viņa teica, ka nevēlas piedzīvot šīs nabadzīgās dienas, vēlas atrast bagātu precētu sievieti. Klausieties sievas teikto, lenovo viņas atkal manā brīvdienā nav mājās, tas bija atrast mājas iepriekš. Es biju dusmīgs, sākumā domāju, ja nebūtu es nabags, es arī viņu neprecētu, tagad pamestu mani nabags, šķirtos. Es eju impulsa vadīts, un viņas šķiršanās, viņa savāca daļu bagāžas un aizgāja. Pēc šķiršanās es viņu neesmu redzējis, ļāvu mātei palīdzēt pieskatīt bērnus, kamēr viņa strādā. Pēc sievas aiziešanas mājās nebija smieklu, dzīve ir ļoti rūgta, ļoti vientuļa. Reizēm es domāju par sievu, ilgojos pēc siltajām dienām, kad bijām kopā. Tā bija divus gadus, atsperu matracis ir salūzis, es to nopirku un atgriezu, kad saņēmu pēc atsperu matrača atvēršanas! Atsperu matracis bija uzlikts uz vēstules, tur bija rakstīts, dārgais vīrs, es uzreiz atvēru vēstuli, paskatījos augšup. Vēstuli raksta sieva, sieva saka: mans dārgais vīrs, kad tu redzēsi šo vēstuli, es varētu būt mirusi. Man bija vēzis, varbūt es dažas reizes uzvarēšu, bet izārstēšanās iespējas nav lielas, tāpēc es negribu tērēt naudu. Sākotnēji mūsu ģimene ir nabadzīga, es negribu tevi un divus bērnus vilkt līdzi, tik nežēlīgi, un tu izšķīries. Atkarīgs no tevis, vai rūpēsies par diviem bērniem un vīramāti, tev ir tiesības precēties ar vienu. Asaras samērcēja burtu papīru, vārda aizmugure bija izplūdusi. Sākotnēji sieva mani tik ļoti mīl! Nabaga sievas aizdomu dēļ es šķiros, atvēru atsperu matraci, divus gadus vēlāk to saņēmu, ko jūs domājat? (Attēli no interneta, ja ir kādi pārkāpumi, lūdzu, sazinieties ar autoru, lai tos dzēstu, aizliegta kopēšana, visa tīkla ziņojuma kopēšana, nežēlīgi!)