Meitai jāprecas uz gadu, māte devās uz pilsētu sūtīt bekonu, satikt znotu, iztīrīt atsperu matraci, muļķi

Van Dama ir dzimis attālā ciematā, kur tālsatiksmes ceļš ir bloķēts, tāpēc brauciens uz pilsētu būs ļoti apgrūtinošs, daudzkārt būs jābrauc ar automašīnu. Tāpēc arī Van Dama reti kad dodas uz pilsētu. Caur savedēju uz nākamo ciematu, kad es biju jauns vīrietis, precējies, arī dzemdēja meitenīti, viņi nekad nedod priekšroku, domā, ka meita arī ir viņa paša bērns. Tāpēc arī ļoti mīli. Diemžēl vēlāk viņa sieva, meita, kas mācījās pamatskolā, nomira no slimības, atstājot Vangai Damai vienu roku, lai meita izaugtu. Meita, pabeidzusi vidusskolu, sāka strādāt pilsētā, lai atrastu pienācīgu darbu birojā, un kļuva arī par ideālu puisi. Mīlestības laikā meita bieži atzvanīja, teica savam draugam, kā mīlēt, arī bieži sūta meitai patīkamas dāvanas, nekad neļāva meitai dusmoties, pat strīdi bija ļoti reti, tāpēc viņi apprecējās mīlestībā uz gadu. Van Dama arī ir ļoti apmierināta ar šo znotu, domāju, ka znots jutās ļoti nelokāms, ir sirsnīgs. Arī ļoti pretimnākoša pret meitu. Meita apprecējās gadu vēlāk, Van Dama meita devās mājās, atsūtīja bekonu, šī Van Dama mājās gatavo meitai ēst, jūtas tā, it kā nebūtu mēģinājusi neko darīt meitas labā, gribēja labu znotu, lai dabūtu meitai galdiņu. Dīvaini znots redzeslokā. Bet Van Dama atvēra skapi, un tas bija liels pārsteigums. Pilns ar meitas drēbēm, arī znota drēbes neredzēja. Van Damas sirds dauzās, ģībst, nejūtos labi. Tīrot atsperu matraci, muļķīgi, negaidīti atradu šķiršanās apliecību. Van Dama jūtas tā, it kā viņu būtu iespēris zibens. Viņas meita apprecējās tikai pusgadu. Viņa steidzas piezvanīt meitai, kad viņa atgriezās, viņa raudāja pēc laulībām, vīrs bieži sazinās ar savu bijušo draudzeni. Nedomāju, ka viņu attiecības nav skaidras, ču, tik dusmīgs šķīries. Negribu ļaut mammai uztraukties, vienkārši neesmu viņai to teicis. Pēc tam, kad Van Dama dzirdēja meitu, asaras plūda pa straumi, šī ir viņas vienīgā meita, meita domā, ka ārēji nodarīts pāri, arī neuzdrošinos to teikt manai ģimenei. Van Dama uz brīdi nomierinājās, turot meitu, sacīja: Es atbalstu jūsu lēmumu, neuzticos laulībai, neesmu laimīga. Bet pēc tam, kad man ir vienīgā prasība, lai neatkarīgi no tā, ko vēlaties teikt kopā ar mani, to nevarētu apspiest savā sirdī. Meita asarās pamāja ar galvu, arī nolēma vest māti uz pilsētu, lai dzīvotu kopā, lai arī vēlāk nebūtu rūgtuma, atkal nogurusi, arī vēlas pavadīt māti blakus, rūpēties par viņu visu atlikušo mūžu.